Divi kaujas kuģi, kuri bija nozīmēti mācību eskadrai, vairākas dienas atradās jūrā, manevrējot smagos laika apstākļos. Redzamību ierobežoja nevienmērīga migla, tādēļ kapteinis atradās uz komandtiltiņa, lai varētu vērot visu apkārt notiekošo.
Neilgi pēc tumsas iestāšanās, atskanēja sauciens: „Gaisma, nogriež kursu pie labā borta”.
„Tā stāv uz vietas vai kustas?" sauca kapteinis.
Izlūks atbildēja: „Stāv uz vietas, kaptein,” kas nozīmēja, ka tā ieņēmusi bīstamu, sadursmi draudošu kursu attiecībā pret viņu kuģi.
Tad kapteinis sauca signalizētājam: „Signalizē kuģim: Mēs atrodamies uz sadursmes kursa. Iesakām jums mainīt kursu par 20 grādiem.”
Atbildē nāca signāls: „Ieteicamāk jums mainīt kursu par 20 grādiem!”
Kā atbildi kapteinis izteica: „Sūti: Es esmu kuģa kapteinis. Mainiet kursu par 20 grādiem, tagad!”
„Es esmu otrās pakāpes jūrnieks,” gaisma signalizēja, „Labāk mainiet savu kursu par 20 grādiem, tagad!”
Kapteinis sāka kļūt nikns. Viņš izmeta komandu: „Sūti: Šis ir kaujas kuģis. Mainiet savu kursu nekavējoties.”
Mirgojošās gaismas atbilde bija: „Šī ir bāka!”
Kaujas kuģis mainīja kursu.
/by: Frank Koch, More Sower's Seeds/
Vai bieži mūsu dzīvēs nenotiek tā, ka gaidām, ka malā paies citi, kaut arī būtu gudrāk, ja reizēm mēs paši to izdarītu? Man šis stāsts lika domāt par to, ka vienmēr ir lietderīgi vēlreiz pārliecināties, vai mums tiešām ir taisnība, pirms iedomājamies, ka kāda cita viedoklis ir nepareizs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru