Divi kaujas kuģi, kuri bija nozīmēti mācību eskadrai, vairākas dienas atradās jūrā, manevrējot smagos laika apstākļos. Redzamību ierobežoja nevienmērīga migla, tādēļ kapteinis atradās uz komandtiltiņa, lai varētu vērot visu apkārt notiekošo.
Neilgi pēc tumsas iestāšanās, atskanēja sauciens: „Gaisma, nogriež kursu pie labā borta”.
„Tā stāv uz vietas vai kustas?" sauca kapteinis.
Izlūks atbildēja: „Stāv uz vietas, kaptein,” kas nozīmēja, ka tā ieņēmusi bīstamu, sadursmi draudošu kursu attiecībā pret viņu kuģi.
Tad kapteinis sauca signalizētājam: „Signalizē kuģim: Mēs atrodamies uz sadursmes kursa. Iesakām jums mainīt kursu par 20 grādiem.”
Atbildē nāca signāls: „Ieteicamāk jums mainīt kursu par 20 grādiem!”
Kā atbildi kapteinis izteica: „Sūti: Es esmu kuģa kapteinis. Mainiet kursu par 20 grādiem, tagad!”
„Es esmu otrās pakāpes jūrnieks,” gaisma signalizēja, „Labāk mainiet savu kursu par 20 grādiem, tagad!”
Kapteinis sāka kļūt nikns. Viņš izmeta komandu: „Sūti: Šis ir kaujas kuģis. Mainiet savu kursu nekavējoties.”
Mirgojošās gaismas atbilde bija: „Šī ir bāka!”
Kaujas kuģis mainīja kursu.
/by: Frank Koch, More Sower's Seeds/
Vai bieži mūsu dzīvēs nenotiek tā, ka gaidām, ka malā paies citi, kaut arī būtu gudrāk, ja reizēm mēs paši to izdarītu? Man šis stāsts lika domāt par to, ka vienmēr ir lietderīgi vēlreiz pārliecināties, vai mums tiešām ir taisnība, pirms iedomājamies, ka kāda cita viedoklis ir nepareizs.
ceturtdiena, 2010. gada 22. jūlijs
otrdiena, 2010. gada 29. jūnijs
Dzīvnieku skola
Reiz dzīvnieki izdomāja, ka viņiem ir jāizdara kaut kas varonīgs, lai cīnītos ar problēmām mūsdienu pasaulē. Tā nu viņi izveidoja skolu.
Viņi izveidoja aktivitāšu plānu, kurā ietilpa skriešana, kāpšana, peldēšana un lidošana. Lai padarītu mācību plāna pārvaldīšanu vieglāku, visi dzīvnieki mācījās visus mācību priekšmetus.
Pīle bija teicama peldēšanā - patiesībā pat labāka par savu instruktoru. Lidošanā pīle knapi dabūja sekmīgu atzīmi un bija ļoti neveikla skriešanā. Tā kā viņa bija tik lēna skrienot, tai nācās palikt uz pēcstundām un pamest peldēšanu, lai varētu praktizēties skriešanā. Tā tas turpinājās, līdz pleznas bija smagi nodeldētas, un arī peldēšanā viņa tika tikai pie vidējām atzīmēm. Bet.. tā kā viduvējība skolā bija pieņemama, tad par to neviens, ja neskaita pašu pīli, neuztraucās.
Trusis sākumā bija labākais skriešanā, bet tika pie nervu sabrukuma peldēšanas treniņu dēļ.
Vāvere bija izcila kāpšanā, līdz sabruka lidošanas stundā, kur skolotāja lika tai sākt lidojumu no koka augšas, nevis apakšas. Vāverei tika atklāta arī narkotiku lietošana pārpūles dēļ un viņa saņēma 6 kāpšanā, bet 4 skriešanā.
Ērglis bija smagi disciplinējams problēmu bērns. Rāpšanās stundā viņš visus pārspēja, pirmais tiekot koka galotnē, bet viņš, protams, pielietoja pats savu veidu, kā tur nokļūt.
Gada beigās nenormāls zutis, kurš spēja peldēt pārspīlēti labi, kā arī skriet, rāpties un mazliet lidot, saņēma visaugstāko vidējo atzīmi un guva iespēju teikt svinīgo izlaiduma runu.
Prērijas suņi skolā neiestājās un cīnījās par nodokļu ievākšanu, jo skolas vadība mācību priekšmetos neiekļāva rakšanu un alu veidošanu zemē. Viņi sūtīja savus bērnus apmācībā pie āpša un vēlāk pievienojās murkšķiem un suslikiem, lai sāktu veiksmīgu privātskolu.
/George H. Reavis/
otrdiena, 2010. gada 20. aprīlis
Tauriņa uzbrukums
Ejot pa taciņu cauri kādam mežam Džordžijā, es ieraudzīju, ka tālāk priekšā ir peļķe, tāpēc pagriezos, lai apietu tai apkārt pa to takas daļu, kura nebija slapja un dubļaina. Tikko biju sasniedzis peļķi, man pēkšņi uzbruka! Es pat nepaguvu aizstāvēties, jo uzbrukums bija pilnīgi negaidīts.
Es biju tikpat izbijies, cik neievainots, kaut arī biju dabūjis triecienu jau 4 vai 5 reizes. Es pakāpos soli atpakaļ un mans uzbrucējs pārstāja man uzbrukt. Tā vietā, lai man uzbruktu, viņš graciozi lidinājās gaisā.
Tauriņa spārni manā priekšā. Ja es būtu ticis ievainots, tas neliktos aizraujoši, bet tas bija nesāpīgi, pat smieklīgi. Un es smējos. Kā nekā, man bija uzbrucis tauriņš!
Kad biju beidzis smieties, es pakāpos soli uz priekšu. Mans uzbrucējs atkal metās man virsū.
Viņš sita man pa krūtīm ar savu galvu un ķermeni, triecoties manī atkal un atkal no visa sava spēka, kaut arī tas neko nelīdzēja.
Nākamajā reizē es atkāpos, kamēr mans uzbrucējs atguva spēkus. Atkal es centos paiet uz priekšu. Viņš atkal uzbruka. Es tiku dauzīts atkal un atkal. Man nebija citas izvēles kā trešoreiz atkāpties. Jo tas, ka kādam uzbrūk tauriņš, nepavisam nav ikdienas notikums. Šoreiz es atkāpos vairākus soļus, lai paskatītos uz to no malas. Arī mans uzbrucējs atkāpās un nolaidās uz zemes.
Tajā brīdī es sapratu, kāpēc šis mazais uzbrucējs mani pirms dažiem mirkļiem mani dauzīja. Viņam bija dzīvesbiedre un viņa mira. Viņa bija blakus peļķei, pie kuras viņš nolaidās. Sēžot viņai tuvu klāt, viņš atvēra un atkal sakļāva savus spārnus, it kā viņu vēdinātu.
Es varēju tikai apbrīnot šī tauriņa mīlestību un drosmi rūpēs par viņa otro pusīti. Viņš bija apņēmies uzbrukt man savas otrās pusītes drošības dēļ, kaut arī viņa neapšaubāmi grasījās mirt un es biju tik milzīgs. Viņš to visu darīja tikai tāpēc, lai dotu viņai vēl dažus papildus dzīves mirkļus, kamēr es būtu bijis tik neuzmanīgs, ka būtu viņai uzkāpis.
Tagad es zināju, kāpēc un par ko viņš cīnījās. Man bija tikai viena izvēle. Es uzmanīgi gāju apkārt peļķei uz otru takas pusi, kaut arī tā bija pāris centimetrus plata un ļoti dubļaina. Viņa drosme, uzbrūkot kādam, kurš ir tūkstoš reižu lielāks un smagāks par viņu, lai aizstāvētu savu dzīvesdraugu, to bija pelnījusi. Es nevarēju darīt neko citu, lai viņu atalgotu, kā vien iet pa ceļa grūto pusi. Šajos pēdējos mirkļos es atstāju viņus divatā, kaut arī vēlāk, kad tiku līdz savai mašīnai, dabūju tīrīt no kurpēm dubļus.
Kopš tā brīža es vienmēr esmu centies atcerēties šī tauriņa drosmi, kad savā dzīvē sastapos ar šķēršļiem. Es izmantoju tauriņa drosmi kā iedvesmu tam, lai atcerētos, ka par labām lietām ir vērts cīnīties riskējot.
/Butterfly Attack - A True Story of Courage and Love
by David L. Kuzminski/
Abonēt:
Ziņas (Atom)